Ambassador Nancy Bikoff Pettit
June 26, 2019
Labdien, ministri un ekselences, augsti godātie viesi, dāmas un kungi. Esat sveicināti Amerikas Savienoto valstu vēstniecības Amerikas 243. Neatkarības gadadienas svinībās. Esam pagodināti par jūsu klātbūtni. Vēstures laikrādī 243 gadi var likties kā īss laika sprīdis, bet, svinot mūsu neatkarības vēsturisko gadskārtu, man prātā nāk daudzie panākumi, sasniegumi, uzvaras, un pat traģēdijas, ko mūsu nācija šajos 243 gados ir piedzīvojusi, un cik daudz mēs kā valsts esam auguši.
Mūsu Neatkarības diena sniedz amerikāņiem iespēju godāt tos, kuri savulaik ziedoja sevi mūsu neatkarībai, kā arī tos, kuri turpina to saglabāt arī šodien. Es īpaši pateicos mūsu amerikāņu militārpersonām un veterāniem, kuri šodien ir šeit, kā arī Latvijas militārpersonām un pārējiem klātesošajiem NATO sabiedrotajiem. Paldies jums.
Šādas gadskārtas ļauj mums apstāties, lai aizdomātos par pagātni un ar jaunu cerību un pārliecību raudzītos nākotnē. Latvijas simtgade pagājušajā gadā bija vienreizējs notikums un pirmais no daudzajiem jubilejas pasākumiem, kas turpināsies 2019. gadā.
Savā gandrīz 40 gadus ilgajā karjerā Valsts departamentā esmu pieredzējusi vairākus vēsturiskus brīžus, tajā skaitā komunisma krišanu un Padomju Savienības sabrukšanu. Novembrī apritēs 30 gadi kopš Berlīnes mūra krišanas, un cilvēki Centrālajā un Austrumeiropā atbrīvojās no Dzelzs priekškara mestās ēnas. Ir patiesi apbrīnojami iedomāties vien, ka tieši šeit, Latvijā, pirms mazāk nekā 30 gadiem jūs atguvāt savu neatkarību no padomju okupācijas, pievienojāties Eiropas Savienībai un NATO un kļuvāt par OECD dalībvalsti. 1989. gadā šādi sasniegumi liktos neiespējami, bet šodien tā ir realitāte.
Nākamajā mēnesī, 20. jūlijā, mēs atcerēsimies vēsturisku notikumu, kas šķita neiespējams gan pašiem amerikāņiem, gan daudziem citiem visā pasaulē. Tikai pirms 50 gadiem Nīls Armstrongs uzkāpa uz Mēness, nosaucot to par “milzīgu lēcienu cilvēces attīstībā”. Prezidents Džons Kenedijs par to/ teica: “Mēs izvēlējāmies doties uz Mēnesi. Šajā desmitgadē mēs nolēmām doties uz Mēnesi un paveikt citas lietas, nevis tāpēc, ka tās ir viegli izdarāmas, bet tāpēc, ka tas ir grūti”. Šis nelielais cilvēka spertais solis pierādīja, ka neiespējamais var būt iespējams.
Kad vairāk nekā divi miljoni cilvēku pirms 30 gadiem sadevās rokās, lai izveidotu simbolisku cilvēku ķēdi Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, viņi pierādīja pasaulei, ka nekas nav neiespējams. Baltijas ceļš ir kļuvis par simbolu latviešu, igauņu un lietuviešu gribai un apņēmībai. Laikraksts Washington Post 1989. gadā ziņoja par Baltijas ceļu tikai dažas dienas pēc notikuma, rakstot, ka latvieši “izmantoja morālu spiedienu un rāmu nepakļaušanos”, lai cīnītos par neatkarību. Laikraksts arī salīdzināja Baltijas ceļu ar līdzīgiem, miermīlīgiem paņēmieniem, ko pielietoja Martins Luters Kings cilvēktiesību un Mahatma Gandijs neatkarības kustībā 1940.-tajos gados. Washington Post reportāžā bija iekļauts arī Igaunijas valsts vadītāja paziņojums, kurā viņš teica, ka Baltijas ceļš tika rīkots, lai “mūsu bērni var būt brīvi”. 1989. gadā baltieši sarīkoja cilvēku ķēdi, kas sniedzās cauri trīs valstīm, nevis tāpēc, ka tas bija viegli, bet tāpēc, kas tas bija grūti. Trīsdesmit gadus vēlāk mēs godinām šo vēsturisko notikumu, kas sniedza brīvību viņu bērniem.
gadā ASV Valsts sekretāra vietas izpildītājs Samners Velss sagatavoja paziņojumu, kurā tika nosodīta padomju okupācija un kurā viņš izteica līdzjūtību Baltijas valstu tautām. Tomēr Velss nevēlējās aprobežoties tikai ar paziņojumu; viņš gribēja likt pamatus ASV politikai ar Baltijas tautām. Pēc apspriešanās ar prezidentu Rūzveltu, paziņojums tapa stingrāks, kļūstot par labi zināmo Velsa Deklarāciju, kas principā bija Amerikas Savienoto Valstu Baltijas valstu padomju okupācijas neatzīšanas politika. Avīze New York Times nosauca deklarāciju par vienu no neparastākajiem diplomātiskajiem dokumentiem, ko jebkad pieņēmis Valsts departments. Deklarācija nostiprināja saiti starp ASV un Latviju. Velss ieņēma stingru nostāju, kas kļuva par pamatu ASV politikai pret padomju agresiju, nevis tāpēc, ka tas bija viegli, bet tāpēc, ka tas bija grūti.
Kad es ierados Latvijā pirms četriem gadiem, es nevarēju iedomāties tos sasniegumus, kas pa šo laiku ir panākti mūsu abu valstu attiecībās. Šodien NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupā dien deviņas valstis. ASV spēki turpina sniegt Latvijai atbalstu pastāvīgās spēku rotācijās, ieskaitot Blackhawk helikopterus Lielvārdē. Pagājušajā gadā Latvijas Bruņotie spēki un Mičiganas Nacionālā gvarde svinēja 25 gadu jubileju vienai no visveiksmīgākajām militārajām sadarbībām pasaulē. Latvija kļuva arī par vienu no astoņiem NATO sabiedrotajiem, kas turēja solījumu piešķirt aisardzībai 2% no tās iekšzemes kopprodukta un ir kā paraugs citām NATO valstīm. Pagājušajā gadā īpaša Baltijas samita laikā prezidents Vējonis apmeklēja prezidentu Trampu Baltajā namā. Savukārt 2016. gadā Rīga uzņēma ASV viceprezidentu. Lai stiprinātu mūsu saites un apliecinātu mūsu atbalstu Latvijas neatkarībai, Latviju ir apmeklējušas daudzas ASV Kongresa delegācijas un augsta ranga militārpersonas.
Patlaban Latvija sper soļus, lai atbrīvotos arī no padomju mantojumā atstātās korupcijas, ieskaitot reformas, lai cīnītos pret naudas atmazgāšanu un stiprinātu tiesu un tiesībsargājošo sektoru. Es apsveicu jaunās valdības rīcību šo svarīgo lietu risināšanā. Latvijas valdība to dara nevis tāpēc, ka tas ir viegli, bet gan tāpēc, ka tas ir grūti.
Gatavojoties doties projām no Latvijas pēc dažām nedēlām, mana sirds ir pilna pateicības par draudzību, partnerību un brīnišķīgajiem cilvēkiem, ar kuriem man izdevās strādāt kopā šo četru gadu laikā. Jo īpaši es vēlos pateikties pašreizējam vēstnieces vietniekam Polam Polītisam un iepriekšējai vēstnieces vietniecei Šaronai Hadsonei-Dīnai par viņu smago darbu, padomiem, profesionālismu un līdzsvaru saspringtos brīžos. Es vēlos pateikties arī manai ģimenei un draugiem, jo īpaši manam vīram Džimam, kurš pieņēma un izturēja atšķirtības gadus, lai ļautu man kalpot manai varenajai valstij kā ASV vēstniecei Latvijā. Kad es 14. jūlijā pametīšu Latviju, es došos prom, zinādama, ka esmu darījusi visu iespējamo, lai stiprinātu mūsu divpusējās attiecības, pat gadījumos, kad mans vēstījums bija skarbs un ne vienmēr labvēlīgi uzņemts.
Būtu patiesi apgalvot, ka attiecības starp ASV un Latviju nekad nav bijušas stiprākas. Mēs turpināsim strādāt kopā un demonstrēt pasaulei, ka neiespējamais kļūst iespējams. Augustā, kad mēs sadosimies rokās, godinot Baltijas Ceļa jubileju, atcerēsimies un novērtēsim mūsu tautu noieto ceļu. Godināsim tos, kuri rīkojās pareizi vakar un šodien, ne tādēl, kas tas ir viegli, bet gan tādēl, kas tas ir grūti.
Paldies.
